Vēl viena atmoda

 

Buses pilskalns. Te sirmā senatnē slējās mūsu senču koka pils un sirmie zintnieki no paaudzes paaudzē mācīja tikumu un dzīves ziņu savai tautai. Te cauri laikiem ik vasaras Saulgriežus godināja seno Dieviņu, skandēja līgo. Tad nāca jauni laiki, nāca jauna ticība ar krustu, uguni un zobenu. Un tikai tagad, pēc gariem tumsības gadiem, atkal varam dzirdēt jau aizmirstās dainas; tuvojoties gada īsākajām naktīm, atkal dodamies uz šejieni, lai mācītos tautas tradīcijas.

 

Kalns, kas līdzinās baznīcai

 

Buses pilskalns esot bijis apdzīvots jau pirms vairāk nekā 3000 gadu un kopā ar Kandavas un Čāpuļu pilskalniem iekļāvies mūsu senču stratēģiski svarīgo nocietinājumu sistēmā. Tagad no senās pils palikušas tikai leģendas, taču pats pilskalns, gan nedaudz padomju laikā buldozeru papostīts, tomēr stāv kā stāvējis arī šodien. Kalnam ir interesanta forma – ļoti stāvas nogāzes, plakana virsma, kuras vienā galā – paaugstinājums, kas kalnu kopumā, tāpat, kā Kandavas Senču pilskalnu, profilā raugoties, padara līdzīgu baznīcas siluetam. Iespējams, tieši tāpēc šādas formas pilskalni saukti arī par baznīckalniem, un leģendas vēsta par kalnā nogrimušām pilīm un baznīcām.

 

Svētvietu atjaunotāji

 

Liela daļa Latvijas pilskalnu ir saistīti ar senču svētvietām un svētavotiem, kas atrodas īpašās enerģētiskās zonās, ko sauc arī par uguns āderēm. Kulta vietas atrodamas vai nu tieši pilskalnu teritorijās vai netālu no tām. Kaut arī pilskalni kalpo kā savdabīgi indikatori, norādot uz seno svētvietu tuvumu, lielākoties precīzas ziņas par to atrašanās vietām nogrimušas aizmirstībā. Vien pēdējā laikā sarosījušies aktīvi cilvēki, kas godina seno Dieviņu, meklē un atrod savu senču brīvdabas baznīcas, sakopj tās, iesvēta un atkal ceļ godā. Viena no šādām entuziastu grupām sapulcējusies zintnieka Tota vadībā. Viņi jau paguvuši atjaunot divas svētvietas – Pokaiņos un Zilajā kalnā, bet svētdien, 19. jūnijā, Kārļa Busenberga laipni aicināti, ieradās Buses pilskalnā.

 

Starojums – spēcīgs un pozitīvs

 

Pilskalns viesus sagaida, glīti sakopts, ar lepni plīvojošu sarkanbaltsarkano karogu tā augstākajā vietā. Pašā kalna centrā – atjaunotā ugun kulta vieta, iezīmēta ar trim, no akmeņiem izliktiem apļiem un rituāla ugunskura vietu vidū. Te zintnieks Totis (Jānis Neibergs), folkloras kopa „Pūrs” no Slampes kopā ar daudzajiem brīvprātīgajiem no visas Latvijas ielīgo Jāņus un ar tautas dziesmām iesvēta šo vietu.

„Svētvieta šajā pilskalnā, tāpat kā citās vietās, atrodas ārkārtīgi spēcīga, bet pozitīva enerģētiskā starojuma – uguns āderu zonā,” saka J. Neibergs. „Šeit esam konstatējuši trīs koncentrācijas vietas jb uguns apļus. Svētvietās apļu skaits var būt atšķirīgs – četri, pieci vai pat septiņi. Kāpēc tas ir tā, to es vēl nevaru pateikt, jo mēs visi vēl mācāmies, atrodamies izziņas procesā. Zināms tikai tas, ka šī ir viena no tādām vietām. Šejienes starojumu jūtīgāki cilvēki var ne tikai sajust, bet pat saskatīt.”

 

Augstākā roka vai apslēptas zināšanas

 

Avotiņu, sākotnēji paslēptu zem kalna nogāzes, J. Neibergs – Totis atradis tāpat kā uguns kulta vietu, proti, ar gaišredzības palīdzību, pilskalnu un Buses pat neapmeklējot. Paņēmis papīru un kādas augstākas rokas vai apslēpto zināšanu vadīts, uzzīmējis shēmu, - kur uguns āderes, kur apļi, kur avotiņš. Pēc tam atbraucis uz šejiei ar shēmu kā gatavu karti rokā. Gājis un atradis visu, kā bijis uzzīmēts. Atlika vien svētās vietas attīrīt, sakārtot un iesvētīt. Nu tas ir izdarīts un Latvija kļuvusi vēl par vienu atmodu bagātāka.

 

Cenšas atjaunot senču mantojumu

 

Taka uz avotiņu sākas autostāvvietas un ved pa tikko izveidotām lejā, noslēpumainā pustumsā, kur smaržo pēc zaļām lapām un trūdošas zemes. Tepat sastopam divus darbarūķus – tēvu un dēlu. Abi Eduardi. Tēvs – Eduards III, dēls – Eduards IV (ģimenē esot tāda tradīcija). Abi no Ventspils, abi visu rīta cēlienu smagi strādājuši, veidojot taku. Pat tulznas uz rokām, lai gan fiziska smags darbs abiem nav svešs.

Eduards III atzīst – enerģijas pats sajūtot labi, tāpēc piedalās Latvijas rīkstnieku biedrībā. „Jā, patiesībā ne kurš katrs, kam rīkste klausa, var būt rīkstnieks. Tas tāpēc, ka ir divu veidu āderes, negatīvās un pozitīvās. Rīkste nepieredzējuša cilvēka rokās abos gadījumos reaģēs vienādi, taču uguns āderu vietās ūdeni meklēt veltīgi. Jāprot atšķirt ūdens un uguns āderes, un to katrs nevar.”

„Tomēr cilvēki šīs vietas sajūt neapzināti,” piebilst Eduards III. „Tās viņus pamudina uz kādām konkrētām darbībām, ietekmē cilvēku rīcību. Piemēram, labiekārtojot pilsētu, skulptūru mēs novietosiem tieši enerģētiski aktīvā vietā, - it kā nejauši, paši par to īpaši nepadomājot. Tas pats attiecas uz putniem un dzīvniekiem. Stārķis vienmēr ligzdu būvēs uguns āderu krustpunktā, jo intuitīvi jūt, ka šī vieta ir labvēlīga. To juta arī mūsu senči, jo prata atrast uguns āderes un to krustpunktus. Tagad mēs viņu mantojumu cenšamies atjaunot.”

 

Guntis Zariņš

Kandavas Ziņas, 2005. gada 21, jūnijs

UZ AUGŠU