Vai pasaules centrs

 

"Ir tikai divi veidi, kā dzīvot. Pirmais ir dzīvot tā, it kā nekas neliktos brīnumains. Otrais veids ir dzīvot, it kā brīnumains būtu viss."

Alberts Einšteins

 

Šie Alberta Einšteina vārdi vislabāk un precīzāk raksturo cilvēku attieksmi pret tādu fenomenu kā Pokaiņi. Jā, tik tiešām fenomenu, jo Latvijā nav otras tādas vietas, par kuru pēdējā desmitgadē būtu tik daudz un plaši rakstīts, par kuru tik krasi un diametrāli dalās uzskati. Vieni šo vietu uzskata par svētu, kas jau gadu tūkstošiem cilvēkiem kalpojusi par enerģijas uzlādēšanas vietu, kur vistiešāk izjūtama saikne ar Kosmosu. Otri par Pokaiņiem skeptiski paironizē, sakot, ka šamanisms un tieksme pēc misticisma cilvēkiem piemitusi visos laikos, it īpaši brīžos, kad sabiedrībā notiek būtiskas pārmaiņas, kad ikdienas dzīve nav droša un stabila. Trešie - un to, manuprāt, ir visvairāk - tikai parausta plecus un noņurd: var jau būt, var jau būt...

Kas īsti ir Pokaiņi, un kāpēc tie kļuvuši par plašu diskusiju avotu?

Braucot pa Dobeles-Īles ceļu un 13. kilometrā (vai arī šajā skaitlī nevaram kaut ko saskatīt) nogriežoties pa kreisi, nokļūstam brīnišķīgā dabas nostūrī. Arheoloģiskie izrakumi tur pirmoreiz izdarīti jau 1868. gadā, bet pēc tam pagājušā gadsimta 30. gados. Nekādas senas civilizācijas pēdas gan diemžēl nav atrastas, tāpēc par visai dīvainajiem akmeņu krāvumiem vairākus gadu desmitus ticis aizmirsts. Un tikai sākoties trešajai Atmodai, kas SIA “Silva” mežstrādnieki cirtuši kokus un sākuši jauna ceļa būvdarbus, tie atkal atklājušies skatienam. Tas, ka akmeņu krāvumi nav dabas veidojums, bet gan cilvēku roku radīts vides objekts, šaubas nerada. Tikai rodas jautājums - kāpēc un kādiem nolūkiem tie radīti šādā nomaļā vietā meža masīvā. Bet varbūt toreiz, kad šie akmeņu krāvumi veidoti, tas nebūt nebija Dieva aizmirsts nostūris? Par to it kā liecina ap 1080. gadu Brēmenes Ādama rakstītais, ka Kurzemē visas mājas esot pilnas ar Dieva prāta zīlētājiem burvjiem: no visas pasaules malām (pat no Spānijas un Grieķijas) ejot turp burties, lai saņemtu padomu. Eksistē arī versija, ka šie cilvēki, nākdami uz Pokaiņiem, katrs līdzi nesuši gaišu akmeni galvas lielumā. Tā radušies krāvumi.

Pokaiņi ir neparasta zemeslodes vieta, kuru foto no Kosmosa iezīmē kā milzīgas apļveida sistēmas (d = 340 km jeb 1/10 daļa no Mēness diametra) centru. Pokaiņu pauguraine pati par sevi ir neparasts ģeoloģisks veidojums apkārtējā līdzenumā. Ap trejdeviņu svētvietu pauguru vainagu apkārt ir neredzama enerģētiska barjera. Te var redzēt neparastas izbruģētas svētielejas, kas nav vēl līdz galam attīrītas. Te ir īpatni sakrālas nozīmes akmeņu salikumi, speciāli veidoti akmeņi baltu rituāliem. Te ir dziedniecības akmeņi, uz kuriem veiksmīgi atjauno veselību. Te ir neparasta daba ar atbalsīm no debesīm un tāliem skaņu kanāliem. Aug retas ārstniecības zāles.

Tādēļ Pokaiņu nozīmību var apskatīt no daudziem aspektiem:

• Pokaiņi kā Izcila zemeslodes vieta;

• Pokaiņi kā senbaltu civilizācijas centrs;

• teikas un citas garamantas;

• Pokaiņi kā izcils ģeoloģisks veidojums;

• Pokaiņi kā enerģētisks centrs;

• retu augu augšanas vieta;

• mākslīgie veidojumi;

• apstrādātie akmeņi;

• savrupatradumi;

• dziedniecības un zintniecības centrs;

• Pokaiņu nozīme mūsdienās.

 

Pirmie par Pokaiņu fenomenu sāka interesēties Rasma Rozīte, Ilze Jansone, Ivars Vīks. Katrs no viņiem (kā arī vēl daudzi citi) priekšplānā izvirzīja kādu no sev tuvākajām hipotēzēm (sākot ar Babilonijas valdnieka Marduka kosmiskajām celtnēm un beidzot ar Zemes garozas plaisu radītajām enerģētiskajām strāvām), jo vienota sprieduma trūkums šādu iespēju sniedz. Tas rada arī iespēju pilnīgi voluntāriem secinājumiem, kam nav nekādas saiknes ar realitāti, tādējādi vairojot skeptiķu skaitu. Kā žurnālā “Rīgas Laiks” raksta Ilmārs Šlāpins: "Praktiskāk noskaņotie dziednieki, rīkstnieki un pesteļi naski noteica ikkatra palielāka akmens individuālo enerģētisko noskaņojumu un pasludināja Pokaiņus par unikālu ārstniecisko laboratoriju. Akmeņi aicina pieskarties, atgulties vai veikt sarežģītākus rituālus neārstējamo slimību nīcināšanai vai veiksmes un bagātības iegūšanai. Vēlāk sastaptā ģeogrāfijas skolotāja Anita izstāsta, ka pilnmēness naktīs te gadoties redzēt dažādus dīvaiņus. Pēc tam takas esot jātīra no sveču paliekām un krustu šķērsu nostieptiem diegiem. Reiz manīts kāds šamanis, kas klientes klātbūtnē būries ap balta limuzīna fotogrāfiju, acīmredzot cenšoties atrast aizdzītu automašīnu vai apvārdot pret ceļu policistiem. .. Mūs sevišķi ieinterēsēja stāsts par Nāves akmeni. Zinātāji apgalvo, ka cilvēks, kas uz tā noguļas, iet bojā ne vēlāk ka pēc dažām stundām. Roka, kas pieskaras Nāves akmenim, tirpst vēl vairākas dienas, bet kādam zēnam (tā jau ir leģenda), kas turējis kreiso roku uz šī akmens vairākas minūtes, tā kļuvusi krietni lielāka un tāda kā novecojusi."

Nu ko lai saka? Aizbrauciet, paskatieties... Un paši mēģiniet izdarīt secinājumus. Pasaulē ir daudz neizzinātu, noslēpumainu vietu: Bermudu trīsstūris, pirmatnējo cilvēku alu zīmējumi Tasili (Sahārā), kur redzami it kā skafandros ģērbti ļaudis, Dienvidamerikā tikai no putna lidojuma skatāmi zīmējumi, kas atgādina lidaparātu nolaišanās vietu un visai interesanti parādīti filmā "Atmiņas par nākotni", Lieldienu salu akmens kolosi (ja var ticēt, tad ar to izpēti gan aktīvi sākuši nodarboties daži Saeimas deputāti, braucot uz turieni perēt kaut kādas olas, - varētu jau gan braukt tepat uz Pokaiņiem. Iznāktu lētāk...).

Guna Eglīte

03/2002

Kultūras žurnāls „Māksla Plus”

UZ AUGŠU