Mārīte Skudra

 

Baznīcās dziest dievišķā enerģija

 

Agrāk visas baznīcas, pilis un muižas būvēja, izmantojot augstākas zināšanas.

 

Kā sasildīt dievnamus? Par šādu jautājumu pagājuša nedēļā diskutēja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki, restauratori, būvinženieri un baznīcas pārstāvji. Līdzās racionāliem aicinājumiem veikt baznīcu izpēti zinošu speciālistu vadībā, lai atrastu katram kultūras piemineklim neatkarīgāko apkures veidu, izskanēja arī oriģināls Latvijas Rīkstnieku – zintnieku brālības valdes priekšsēdētāja Jāņa Neiberga jeb Tota komentārs. Viņš stāstīja, ka baznīcas ir zaudējušas savu kādreizējo energoefektivitāti, tāpēc šodien tās ir mitras un vēsas. Turklāt baznīcu konstrukciju sagrūšana un to inventāra bojāšanās turpinās neatkarīgi no nepārtraukti veiktajiem dievnamu rekonstrukcijas un restaurācijas darbiem. Kultūras Forums aicina uz sarunu J, Neibergu, lai uzklausītu viņa skaidrojumus par iemesliem, kāpēc turpmākajos gados baznīcu saglabāšana būs pasaulē dārgākais projekts.

Mārīte Skudra: -Kas īsti ir rīkstniecība, ar ko jūs nodarbojaties?

Jānis Neibergs: -Ar rīkstniecību nodarbojos jau sen – ūdens āderes varēju noteikt jau jaunībā, protams, ne tādā kvalitātē kā šodien. Pirms sešiem gadiem es sāku redzēt starojumus. Runājot par rīkstniecību, šodien ļoti svarīgs ir jautājums par objektivitāti – kā ticēt tam, ko redz un saka rīkstnieks? Jāteic, ka līdz pat šai dienai rīkstniecībā objektivitāti nevar pierādīt. Tikai tik daudz, ka rīkstnieks parāda akas vietu, un tajā vietā tiešām ir ūdens. Savukārt, runājot par ūdens āderu starojumu – cik daudz un cik tālu tas sniedzas – to katrs redz un skaidro citādi. Vienam rīkstniekam rāda tikai āderes malu, tomēr tur nav starojuma. Tas atrodas āderes vidū, kur ir ūdens plūsma, kas atstāj ietekmi uz sienām, pamatiem, kā arī citām būvkonstrukcijām. Savukārt, ja ir plaisas tikai ēkas sienās, tad tās radušās tektoniskā lūzuma ietekmē!

            Es sadarbojos ar vadošiem kolēģiem Eiropā, Krievijā un citur pasaulē, viņi aicina piedalīties semināros un konferencēs. Pavasarī Lietuvā notika rīkstnieku un zinātnieku konference, kas bija paredzēta Baltijas valstīm, bet ieradās arī kolēģi gandrīz no visām Eiropas valstīm, dažādiem Krievijas reģioniem, Kazahstānas. Pirms diviem gadiem ar Eiropas kolēģiem izveidojām nelielu darba grupu un šobrīd gatavojam likumu par rīkstniecību Eiropas Savienībā. Tā kā šodien rīkstniecība ir vairāk nekā nopietna lieta, lai gan Latvijas profesiju klasifikatorā  rīkstniecība pagaidām neparādās. Toties Eiropas Savienības profesiju klasifikatorā atradu, ka pastāv ūdens āderu meklēšana. Ja nemaldos, Labklājības ministrija ir tulkojusi šo dokumentu latviski. Tātad tas nav nekas nelikumīgs vai, kā dažas organizācijas skaidro, - šarlatānisms.

- Kā pievērsāties āderu pētījumiem baznīcās?

-Apmēram pirms četriem gadiem televīzijā redzēju raidījumu par pareizticīgo katedrālēm, kur ir lielas problēmas – sairst nesošās kolonnas utt. Tā kā es redzu starojumu, tad skatos, ka šīm baznīcām iet pāri tektoniskais lūzums krusta veidā. Tas ir četrus līdz piecus metrus plats, viena josla sākas piemēram divus trīs metrus pie ieejas un garenvirzienā stiepjas pa vidu baznīcai. Otra tāda pāri josla šķērso pāri altārim. Tad es atcerējos kādu teicienu, ko dzirdēju no savas vecāsmātes apmēram piecu gadu vecumā. Mēs tikai vienreiz bijām baznīcā, un, izejot laukā, viņa teica: „Kas ar krustu atnāca, tas ar krustu aizies!” Te es saskatu ļoti lielu sakarību.

            Es uz baznīcu neeju, jo esmu saistīts ar mūsu senču svētvietām –Latvijas Rīkstnieku – zintnieku biedrība apsaimnieko Zilo kalnu, kas nenoliedzami ir ļoti nozīmīga vieta baltu tautai. Tomēr kā zinātnieku mani interesē baznīcas.°        Redziet, agrāk visas baznīcas, pilis un muižas būvēja, izmantojot augstākās zināšanas. Tiek runāts, ka visām šīm būvēm iet cauri uguns ādere, un to veidoja cilvēks, kuram bija īpašas „atslēdziņas” jeb zināšanas. Uguns ādere ir tāda dievišķas enerģijas matrica, kas nāk no kosmosa un ko liek uz zemes. Vietā, kur ir uguns ādere, tikai trīs metru attālumā parādās tuvākais gruntsūdens – tā ir enerģija, kas spiež nost ūdens āderi. Tātad, ja ēkā ir uguns ādere, tad blakus tai vismaz trīs metru attālumā neatradīsies ūdens āderes centrs, kur ir starojums. Tāpat uguns ādere ir dabīgs zibens novedējs – agrāk šādu ierīču nebija, tas ir salīdzinoši jauns izgudrojums. Tomēr galvenais, ka uguns ādere ēkai nodrošināja energoefektivitāti – ēka bija sausa, nesamitrinājās. Varu minēt kādu interesantu salīdzinājumu – cik auksta būs mūsu māja, ja to ziemā divas nedēļas nekurināsim, un cik aukstas kādreiz bija baznīcas? Baznīcas ziemā nebija izsalušas, un tas, bija saistītas ar uguns āderi, kas atrodas visās baznīcas, neraugoties uz kristīgo konfesiju. Katrai konfesijai atšķiras tikai enerģētiskās matricas veids.

- Kam toreiz bija šīs augstākās zināšanas?

- Visupirms jau brīvmūrniekiem, kas būvēja baznīcas, arī templiešiem un rozenkreiceriem, kamēr viņi visi nebija sašķēlušies savā starpā. Tomēr baznīcas zināmā mērā piespieda šīs organizācijas būvēt baznīcas, veidojot enerģijas laukus. Es jau sen esmu dzirdējis, ka katrā baznīcā ir ielikta kāda „atslēga”, kas šo enerģijas lauku kādreiz var arī izslēgt. Pēdējos četros gados daudzviet tas jau ir noticis.

- Izslēgta dievišķā enerģija? Kādā veidā?

- No vienas puses, kā jau teicu – ceļot baznīcu, tajā ielikta „atslēga”, kas var izslēgt šo enerģiju. Kāds tas notiks – tas nav atkarīgs no mums. No otras puses, tas ir saistīts ar baznīcu rekonstrukciju, piemēram, daudzviet ir izņemti laukā akmeņi, kā rezultātā ir neitralizējusies enerģija. Redziet, pagājušā nedēļā notikušajā diskusijā par baznīcu apkuri luterāņu baznīcas pārstāvis apstiprināja, ka, veicot ēkas restaurācijas un saglabāšanas darbus, nav saprotams, ko darīt™, jo baznīcas ir mitras, vēsas, kaut arī agrāk tā nebija. Tātad kaut kas ir noticis. Šodien praktiski nevienai baznīcai vairs nav pāri uguns ādere, bet ir tektoniskais lūzums.

            Esmu apbraukājis un pētījis baznīcas ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Tās visas ar ļoti retiem izņēmumiem šķērso tektoniskais lūzums. Par to var pārliecināties, gan veicot ģeoloģiskos mērījumus, gan pēc satelītmērījumiem, kur ir redzams arī starojums. Tiesa gan mums Latvijā šis kartes ir vecas –pārsvarā veidotas 20. gs 80. gados. Šie procesi ir jaunāki, tāpēc jāmeklē jaunākas kartes.

            Jāpiebilst arī, ka uguns āderes daudzās baznīcās nav pazudušas pavisam, bet tās dzēstas. Pēc definīcijas ir pozitīva un negatīva uguns ādere. Negatīvā ir dzēstā uguns ādere. Krievijas kolēģi to sauc par „nāves enerģiju”, jo tā ir kā enerģētiskā „bedre”.

            Turklāt agrāk ārā pie visām baznīcām tāpat kā pie svētvietām atradās arī kāds enerģijas ģenerators, kas pastiprināja un akumulēja enerģiju, dzēsa negatīvos strāvojumus, kas rodas no dažādu cilvēku apmeklējumiem vai citu faktoru ietekmē. Šodien daudzviet arī tas ir zudis.

- Vai tektoniskie lūzumi skar arī jaunuzceltās baznīcas?

- Jā, tektoniskais lūzums krusta veidā novērojamas arī jaunajās baznīcās, un pagaidām nav izskaidrojuma, kāpēc tā notiek, jo tās ir uzceltas enerģētiski brīvā vietā.

- Vai baznīcu grūšanu jūsu saistāt arī ar cilvēku ticību vai neticību?

- Redziet, ja runājam par Dievu vai augstāku saprātu, visās vietas – gan baznīcas, gan svētvietas – ir ielikti kādi vēstījumi, tikai šodien mēs tos neprotam atšifrēt. Latviešiem ir tāds teiciens – cik garš, tik plats. Katoļu baznīcai ir tāds simbols – sešpadsmit staru krusts, kur starp katriem diviem stariem ir 22, grādi. Un, kad es turu rokās savus stieņus, lai būtu „cik garš, tik plats” [veidojas taisns leņķis ar vienāda garuma malām – M.S.], tad katrs no tiem virzās pa 22, grādiem. Atskārsme par šo kodu man ienāca prātā Zilajā klanā. Pēc tam es to ieraudzīju brīvmūrnieku zināšanu grāmatā.

            Reliģija būs vienmēr, tikai jautājums – kāda tā būs? Es domāju – un tā ir daudzu ļaužu pārliecība, ko var dzirdēt publiskajā telpā – nāks cita ticība, un tā būs ticībā zināšanām.

UZ AUGŠU