Kas īstenībā bija Jēzus Kristus

 

VERSIJA: Aizvien vairāk vēsturnieku uzskata, ka Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās bija Poncija Pilāta organizēta mistifikācija, savukārt Jūda nebija nodevējs, bet Kristus uzticības persona.

 

Jaunajā Derībā aprakstītajā laikā (pēc daudzu vēsturnieku domām – mūsu ēras 30. gadā) Romas impērijā visienesīgākā nodarbošanās bija naudas maiņa. Itālijā – impērijas sirdī – bija lielas sudraba raktuves, taču nebija zelta. Romas zelts tika iegūts Āzijas provincēs un tur bija daudz lētāks, nekā Romā, kur par 1 g zelta deva 12,6 g sudraba, kamēr Āzijā – tikai 4,7 g. Vienlaikus Jūdejā ticība liedza Templī – galvenajā jūdu svētnīcā – ienest monētas ar svešu dievu attēliem, bet likumi prasīja jūdiem svētkos ziedot Templim, tādēļ Sinode (vietējais reliģiskais parlaments) izlūdzās tiesības kalt īpašu reliģisko zelta naudu – siklus, kas bija derīga tikai ziedošanai un ko pie Tempļa mainīja pret sudraba monētām – par Āzijas cenu. Ticīgie siklus ziedoja Templim un tie tika pārdoti atkal, savukārt par sudrabu tika pirkts zelts (par Āzijas cenu), ko veda uz Romu, lai mainītu pret sudrabu (par Itālijas cenu), par šo sudrabu Āzijā atkal pirka zeltu, utt. Formāli skaitījās, ka Tempļa (lasiet - Jūdejas) līdzekļi ir kopīpašums, taču reāli ar tiem pēc saviem ieskaitiem rīkojās levītu (garīdznieku) elite.

 

Jūdejā pastāvēja divas legālas partijas – baņķieri praktiķi farizeji, kas kontrolēja naudas maiņu, un viņu algotie sadukeji – nacionālisti, kuru uzdevums bija problēmās vainot “romiešu okupantus”. Sinode sastāvēja tikai no aristokrātijas. Trešā partija – zeloti, bija ultranacionālisti, kas ar teroru un slepkavībām vērsās pret romiešiem un viņu sekotājiem.

Farizeji bija impērijas baņķieri, kuriem parādā bija lielākā daļa Romas aristokrātijas. Izņemot Romas Senātu un Tempļa Sinodi nevienam citam impērijas teritorijā nebija tiesību kalt un tātad arī mainīt naudu, bet romieši naudas mainīšanu uzskatīja par necienīgu nodarbi. Farizeju intereses Romā pārstāvēja ar Tepmli nesaraujami saistīti, uz impērijas galvaspilsētu pārcēlušies ebreji. Līdz ar to zelts no Romas aizplūda uz Jūdeju un radās draudi visai impērijas finanšu sistēmai. Sociālā spriedze Jūdejā arī bija sasniegusi maksimumu, jo tauta dzīvoja nabadzībā.

 

Lai ieviestu kārtību finansēs, imperators Tibērijs pieņēma lēmumus, kas ierobežoja galvenokārt Romas aristokrātu nesamērīgos tēriņus. Rezultātā pieauga neapmierinātība un tika gatavota sazvērestība, kuras priekšgalā atradās legāts (ģenerālis) Elijs Sejāns. Gadījumam, ja pēc Tibērija noslepkavošanas sāktos pilsoņu karš, Sejānam bija nepieciešams papildus karaspēks un viņš lūdza palīdzību draugiem, kuru vidū bija arī Jūdejas prokurators Poncijs Pilāts. Bet lai pārliecinātu leģionārus doties uz Romu, Pilātam bija vajadzīga nauda, pie kam steigšus un daudz, jo Jūdejā leģionāra alga bija trīs reizes vērtīgāka nekā Romā (4,7:12,6), bet par patriotismu nevarēja būt runas, jo Pilāts grasījās nostāties valsts nodevēja nevis imperatora pusē.

 

Tieši šajā brīdī, Pilātam esot netālu, pie Tempļa jauns cilvēks sāk demolēt naudas mijēju galdus, kliedzot: “Dodiet Cēzaram, kas pienākas Cēzaram!” Tas ir mājiens, ka viņš vēlas publiski tikties ar Pilātu.

Kristus – ebreju galdnieka ģimenē audzis Romas leģionāra Pandiras un ebrejietes dēls - vēlas pasargāt Jūdeju no Romas leģionu atriebības par farizeju finanšu mahinācijām un piedāvāt sevi un sekotājus kā trešo partiju Sinodē, kas pārņemtu daļu naudas maiņas galdu, peļņu dalot ar Romu un Pilātu, bet savu daļu izlietojot Jūdejas labklājības celšanai („sadalīsim līdzīgi”). Iecelt Kristu Sinodē var tikai Pilāts, bet slepus tikties Kristus baidās, jo nav drošs, ka Pilāts nesaņem procentus no farizejiem. Šajā gadījumā slepena tikšanās būtu nāves spriedums.

Protams, ka arī farizeju līderi tikpat labi saprata, ko vēlas Kristus. Teorētiski Kristu jebkurā brīdī var apsūdzēt ticības zaimošanā un piespriest viņam nāvessodu, taču Romas prokurators pēc tradīcijas parasti tiekas ar tiem, kam tiek piespriesta krustā sišana, bet tikšanās ir tieši tas, ko vēlas Kristus. Farizejiem arī nav iespēju pašiem nogalināt Kristu, jo viņu vienmēr pavada vismaz desmit cilvēki, bet tieši sargā Pēteris – izbijis leģionārs un personiskais miesassargs. Ebrejs, Romas pilsonis. Par Romas pilsoni varēja kļūt piedzimstot pilsoņa ģimenē (Romā vai tuvākajās Itālijas pilsētās), par īpašiem nopelniem pilsonību piešķīra Senāts – parasti zinātniekiem vai māksliniekiem, kā arī to varēja iegūt par varonību kaujas laukā. Tikai pilsoņiem provincēs bija tiesības nēsāt ieročus (par šī likuma pārkāpumu sekoja nāvessods) bet Pēteris staigāja bruņots. Tempļa apsardzei bija tikai koka nūjas un tā nespēja pretoties kaujās rūdītam leģionāram.

 

Pilāts izrādi gan neievēro, tādēļ Kristus, kopā ar Jūdu un Pēteri izplāno sazvērestību. Jūda aiziet uz Templi un paziņo, ka Kristus ar domubiedriem piedzērušies atrodas vientuļā dārzā piepilsētā. Un lai nodevība nešķistu aizdomīga, pieprasa savus 30 sudraba grašus.

Tempļa apsardze ierodas norādītajā vietā nogalināt Kristu, nenojaušot, ka tiek gaidīta. Pēteris atsit uzbrukumu, nocērtot vienam uzbrucējam ausi, taču Kristus padodas gūstā. (Jūdas skūpsts nav nodevība, bet veiksmes vēlējums domubiedram.) Tā kā kautiņā iesaistīts Romas pilsonis Pēteris, gadījums jāizskata Pilātam personiski. Pēteris vēl pavada Kristu līdz pilsētai, lai būtu drošs, ka rezonanse ir pietiekama un farizeji viņu nenogalinās un pazūd. Nākamajā dienā Kristum jāstājas Pilāta priekšā.

 

Pilāts visu saprot, taču viņam nauda vajadzīga tūlīt un viņš Kristu vispirms atbrīvo, bet pēc tam iekasē no farizejiem 30 talantus zelta – leģiona gada algu, solot sodīt Kristu ar nāvi. 30 talanti ir 780 kg zelta un šādu summu neviens nepiedāvās par parastu sludinātāju. Tomēr solījumu pildīt Pilāts negrasās, jo Kristus var noderēt, tādēļ Pilāts vispirms izmēģina likumīgo ceļu – Lieldienās viens noziedznieks tiek apžēlots, bet kad tas neizdodas, pavēl leģionāriem paturēt Kristu pie krusta, nenodarot viņam pāri (Kristus tika vienkārši piesiets pie krusta un stāvēja uz īpaša paliktņa. Viņam pat nenācās pašam nest krustu līdz soda vietai.)

Tikmēr Jūda nezina, ka Kristu glābs un izdara pašnāvību. Gan tādēļ, ka sabrukuši visi plāni, gan tādēļ, ka  visu acīs viņš ir nodevējs, gan tādēļ, ka farizeji viltību ir sapratuši un Jūdu, kas atšķirībā no Pētera nav Romas pilsonis, gaida neizbēgama atriebība un mokpilna nāve.

Vakarā tiek paziņots, ka noziedznieki miruši un sekotāji (cita starpā - Jēzum simpatizējoši Sinodes locekļi - farizeju frakcijas pārstāvji Nikodims un Josifs) savāc “līķi”. Naktī tas pazūd no kapličas, kuru apsargā romieši. Vēsturnieki nešaubās, ka Kristus paslēpās pie Idumejas – otras Palestīnā esošās valsts – valdnieka Hēroda, kas bija uzticīgs Romai. Kristus dzimtā pilsēta Nācarete arī atradās Idumejā.

 

Drīzumā Romā tika atklāta Sejāna sazvērestība, taču Pilāta līdzdalību tajā nepierādīja. Bet līdzko beidzās izmeklēšana, Jūdejā aktīvi sāka darboties kristiešu kopiena, kas nežēlīgām metodēm vāca ziedojumus, par kuriem iepirka naudas mijēju vietas pie Tempļa. Protams, plaši tika tiražēts mīts par nāvi pie krusta un augšāmcelšanos. Akciju vadīja Pēteris, bet par “jumtu” gādāja Pilāts. Kristus Jeruzalemē tā arī neparādījās. Pēc vienas no versijām – viņu strīda laikā nogalinājis Pēteris, kuram Kristus regulāri pārmeta ideālu nomainīšanu pret pasaulīgajiem labumiem, pēc citas – Kristus nogalināts pēc Pilāta pavēles, jo karavīram un romietim Pilātam daudz izdevīgāk bija sadarboties ar karavīru un Romas pilsoni Pēteri, nevis neprognozējamu vietējo politiķi Kristu, vēl pēc citas - sapratis, ka varu partijā pārņēmis Pēteris, Kristus kopā ar ģimeni devies uz Indiju, kur tūristiem joprojām tiek rādīts viņa mātes kaps.

Par labu šai teorijai liecina citāti no Jaunās Derības, virkne apokrifu un vēsturnieku stāstījumi, ziņas par Pilāta labklājību pēc kristiešu parādīšanās, kā arī Pētera rīcībā esošajām summas, par kurām tika izveidota kristiešu draudze Romā utt. Teorija arī lielā mērā izskaidro, kādēļ daudzi vēlākie Romas imperatori neieredzēja kristiešus – pasakas par pieticību bija domātas ierindas ticīgajiem, savukārt kristiešu elite bija ieņēmusi jūdu augļotāju vietu impērijas galvaspilsētā.

 

P.S. Ierobežotā apjoma dēļ šeit izklāstīta tikai galvenā teorijas līnija un nav pieminētas nianses vai darbi, kuros atrodami versiju apliecinoši fakti.

 

Andis Sedlenieks

Rītdiena, 1/2006

UZ AUGŠU