Svētceļojums uz Zilokalnu

 

Kur bij' tēviem Dievs?

Tur, kur upes burbuļo,

Zelta puķes vizbuļo, -

Tur bij' viņu Dievs.

(Auseklis)

 

Valmierā mani sagaida pirmā pavasara diena. Visur urdz ūdens straumītes. Jautri čivina putneļi. Saule paslēpusies aiz zemes tvaikiem un mākoņsegas. Iegriežos Valmieras muzejā, lai noskaidrotu, kādi tur atrodami materiāli par Zilokalnu. Izrādās, lai muzeja fondos kaut ko sameklētu, vizīte iepriekš jāpiesaka. Bet nav sliktuma bez labuma - pie muzeja satieku ilgi neredzēto Atmodas laika cīņu biedru dzejnieku Juri Heldu. Dodamies iemalkot kafiju jaukā krodziņā turpat pie muzeja. Te šodien īpaša noskaņa - pavasara, Valmieras un Jura Helda noskaņa. Stāstu par savu ceļojuma mērķi. Arī Juris atzīst - Zilākalna arhetips tautas apziņā katalizējis Atmodu. Runājam par Ausekļa dzeju, kas šodienas snobisma un bezcerības pārņemtajā sabiedrībā var radīt pozitīvu reakciju. Nu gaužām apnikuši eiroamerikāniskie hamburgeri, pizza, pasta, pop show, seriāli, dzejas un prozas seksopatoloģis­kās un psihopatoloģiskās destrukcijas, kuru lavīna cilvēku atsvešina ne tikai no savas tautas, bet arī no cilvēcīgi solidāras sabiedrības vispār. Nonākam pie secinājuma: lai gan Auseklis nav turējies pie latviešu mitoloģijas burta, viņa dzejā iemiesota spēcīga, enerģijas piesātināta tautas garīgās brīvības tieksme. Ausekļa kritiķu sholastiskā spriedelēšana par transcendentālo būtņu hierarhiju un nosaukumiem kļūst nenozīmīga, ja vērtējam dzejnieka dzīvo attieksmi pret tautas dvē­seles vēsturi. Svarīga ir viņa dzejas tēlu savējība, atbilstība lat­vieša zemapziņā uzkrātām ilgām, ideāliem.

Ir jau pēcpusdiena, un dzejniekam neizdodas mani ilgāk aizkavēt omulīgajā atmosfērā. Man jādodas uz Zilokalnu parunāt ar senču Dieviem - nevar taču ļaut amerikāņiem bombardēt Jaunās Babilonas mēra baciļu noliktavas.

Par sakarīgu autosatiksmi nav ko domāt, jāpaļaujas uz paša kājām. Soļoju un raugos pavasarīgajos pakalnos, līdzenumos, mežos un laukos.

 

Spēka kalns

 

Drūms, noslēpumains, varens, mūžīgi ietinies zilu tvaiku plīvu­rā kā gaišā saulainā dienā, tā sudrabainā mēness naktī, dus Zilais kalns. No mūsu senču daudzajām svētvietām latvju zemē neviena cita netapa tik cienījama turēta ka Zilais kalns. Tas bija tautas viskopus svētums. Apmēram šādu kalna raksturojumu snieguši vairāki autori, un te grūti ko piebilst.

Literatūrā kalns bieži arī dēvēts par Mujānu Zilo kalnu. Šim apzīmējumam ir sava loģika. Latvijā ir vismaz pārdesmit Zilo kalnu. Interesanti, ka visi šie kalni vairāk vai mazāk apvīti mītiskām teikām vai nostāstiem, kas vēsta par neparastām parādībām, pārdabisku būtņu darbošanos. Daudzu Zilo kalnu tuvumā vai tieši uz tiem atrodas senkapi. Nosaukums Zilais kalns saistīts ne tik daudz ar īpašības vārdu zils, kā ar lietvārda sakni zil vai sil, kas būtiski saistīta ar vārdu zīlēt vai krievu valodā lietojamo vārdu sila - spēks. Arī priežu meža apzīmējums - sils - sniedz paskaidrojošu informāciju. Jau sen novērota priežu meža veselīgā, spēcinošā iedarbība. Tāpēc arī diezgan bieži izplatītais apzīmējums Sila kalns var būt lietots ar tādu pašu nozīmi kā Zilais kalns. Vairāk vai mazāk Zilajiem kalniem piedēvēts spēks, kaut gan nav noliedzams, ka daļai no tiem nosaukums radies no īpašības vārda - zils, tāpat arī daudziem Sila kalniem nosaukums norāda uz to atrašanās vietu - mežā. Daudzi jo daudzi vēsturiski dokumenti, teikas, tautas tradīcijas, arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Mujānu Zilais kalns nosaukumu ieguvis savas sakrālās nozīmes dēļ). Pēc teicēja Jāņa Vīlanda ziņām zviedri savos papīros kalnu nosaukuši par Trallhelm (Troļļu kalns) vai ari par Gētehelm (Dievu kalns).

 

Garīgās tradīcijas

 

Mujānu Zilais kalns nav parasta svētvieta. Zilais kalns ir simbols, arhetips, garīgs tēls - latviešu tautas brīvības dziņu iemiesojums, kuru Garlībs Merķelis ne jau nejauši attēlojis savā darbā «Vanems Imanta». Idealizēto tautas svētku tēlojums Zilajā kalnā ir tautas garīgās brīvības, harmonijas simbols. Tauta dzīvo saskaņā ar saviem organiski mantotajiem priekšstatiem, ideāliem, kurus mēs vieglāk varam iztēloties dažādu mitoloģisku būtņu veidā. Jāpiebilst, ka par arhetipiem psihoanalītiķis K. G. Jungs uzskata noteiktus zemapziņā veidotus pirmtēlus - shēmas, kas apriori veido ne tikai cilvēka priekšstatus, bet arī izturēšanos. Tāpēc, runājot par daiļliteratūru, būtu lieki pārmest autoram konkrēto latviešu mitoloģisko tēlu brīvo interpretējumu. Līgo svētkus Zilajā kalnā kā motīvu izmantojuši arī daudzi citi pirmās Atmodas laika literāti, starp kuriem būtu jāizceļ Auseklis un Andrejs Pumpurs. Neraugoties uz izpušķoto, romantizēto, šodienai nepierasti heroizēto tēlojumu, visos šajos darbos redzamas tautas ilgas atjaunot zudušo brīvības laikmetu. Īpaši spilgti Zilais kalns tēlots Andreja Pumpura sacerētajā eposā «Lāčplēsis» un dzejolī «Imanta». Zilā kalna motīvus savos darbos izmantojuši arī daudzi 20. gs. autori: Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Marta Grimma, Skaidrīte Kaldupe. Pāvils Rozītis krājumā «Skanošais laiks» (Valka, 1919) rakstīja: «Tur brīnumpuķe plaukst, kam vēstīt būs, ka kādreiz pazaudēto tauta atkal gūs; tur se­nais Imanta nāk tautas vidū droši, un viņa vārdi skan tik cieti, pavēloši, ka šaubu sagrauztie var ticību te smelt un minēt - atminēt, ka varoni reiz celt.»

Pēc divdesmit gadu ilgas prombūtnes no trimdas zemes Zviedrijas 1965. gadā dzimteni apciemoja sirmais komponists, operas «Uguns un nakts» autors Jānis Mediņš. Būdams jau slims un pusakls, šurp atbraucis galvenokārt tāpēc, ka vēlējies vēlreiz redzēt Zilo kalnu un uzkāpt tajā. Ne tikai dzīvojot, bet arī aizejot no šīs pasaules, esot nepieciešams garīgs spēks, sirdsredzība, ko viņam mūža liktenīgajos mirkļos bagātīgi devis Zilais kalns. (Brīvā Latvija. Valdis Rūja. Zilā kalna leģendas. 1997. g. 21. 27. jūnijs.)

 

Pagātnes liecības

 

Valmieras novadpētniecības muzejs kopa ar Latvijas vēstures muzeju 1973. gadā veica arheoloģiskos izrakumus. Par kalna raksturu šie pārbaudes izrakumi sniedz samērā nepilnīgu informāciju, jo pārlūkota tikai neliela daļiņa no aptuveni kvadrātkilometru plašā kalna, tikai 28 m2. Pētījumos atsegti 28 apbedījumi. Dažos kapos atrasti dzelzs naži, bronzas pakavsakta, alvas ripas sakta, viena 16. gs. otrās puses Rīgas brīvpilsētas monēta, ka savrupatradumi - vairākas 17. gs. monētas, bronzas spirālgredzens un kaula roktura fragments ar saulīšu ornamentu.

 

Upurkalniņš

 

Aptuveni vienu hektāru plašo Zilā kalna virsotni veido vairākas galotnes. Ja kalnā esam uzkāpuši pa asfaltēto celiņu, tad, nonākot samērā līdzenajā virsotnē, pa labi aiz nelielas divu trīs metru dziļas ieplakas ieraudzīsim nelielu ieapaļu pauguriņu - Dieva kalnu jeb Upurkalniņu. Jāatzīmē, ka Garlība Merķeļa 1802. g. sacerētā episkā dzejojuma «Vanems Imanta» iespaidā radies nostāsts, ka Dieva kalniņā apbedīts Imanta, un tālab samērā izplatīts ir cits kalniņa nosaukums - Imantas kaps. Jāņu ritos te cauri lapotnei iespīd pirmie saules stari. Ainava tikpat varena kā Siguldā. Vēsturnieks Gints Skutāns, vācot Kocēnu pagasta vietvārdus, vēl pavisam nesen, deviņdesmito gadu sākumā, no gados veciem vietējiem iedzīvotājiem pierakstījis interesantu ar šo vietu saistītu tradīciju: Upurkalniņā jānoiet līdz lejai, jāpaņem akmens un jāuznes augšā. No turienes ripināja lejā, lai uzzinātu, kāds būs mūžs: ilgs, ja taisns, īss, ja līkumains akmeņa ripojums. Viņa (meita - A. J. piez.) parasti meta pa priekšu, un gadījās, ka akmens pusceļā apstājās. Tad puiša mestais akmens varēja to aizķert, un tas nozīmētu, ka gaidāms ilgs un laimīgs mūžs. (Teicēja Meldere Gaida, dzim. Jaunandriņos 1924.)

Pēc arheologa J. Urtāna sniegtajām ziņām, kalnā bijusi arī svētbirzs, kur svinēti Jāņi un citi tautas svētki. Vasarās liepu un ozolu majestātiskajā svētnīcā vēl arvien par savādāku esamību vēsta gaismas un lapu ņirbona.

 

Svētavots

 

Vienā no Zilā kalna virsotnēm - Avotiņkalnā - kādreiz tecējis avotiņš, kurā upurēts. Zilā kalna apmeklētāji vēl šodien apstājas pie dobuma kalna galā, kur senāk burbuļojis svētais avots. Tur tagad apkaimes tautu meitas paradušas stādīt puķes... Svētais ūdens spirdzinājis se­višķi acu slimības, ja tajā acis mazgājuši, bet pa­līdzējis arī citās kaitēs. Pēc avota izsīkšanas tapu­šas lietotas tajā atstātās smiltis pret tām pašām likstām. (R. Cukurs: Burtnieku ezers un tā upes. 1930. 43. lpp.)

Avotiņš tagad izzudis. Dažādi nostāsti avotiņa izzušanu skaidro ar necienīgu attieksmi pret to: pēc vieniem nostāstiem, avotiņš sadusmojies un pacēlies gaisā tāpēc, ka reiz kāda meita tajā mazgājusi netīrus bērna autiņus, pēc citiem - tāpēc, ka Krievijas cars Jānis Briesmīgais avotiņa svētajā ūdenī mazgājis zirgus.

 

Kāda sena tradīcija

 

Par senajiem kalnā veiktajiem ritiem vēsta arī daudzas teikas. Turp ik Jāņu vakaru gājuši ļaudis uz svētkiem no visiem novadiem, pat no tālienes. Kas vien varējuši, tie gājuši, tik vecīši un mazi bērni palikuši mājās. Dažreiz palikušas tukšas mājas, visi aizgājuši uz Zilo kalnu. Durvis neviens nav slēdzis ciet. Galdā uzlikta maize, siers, piens, lai tie, kas nāktu no tālienes, varētu ienākt, atpūsties un spirdzināties ar ēdieniem... (Izcelšanās teikas. 319. Ipp. 1978, 530. Vilma Aboma Vahnierā, 52 g.v.; pier. K. Pāvuliņš 1966.)

Zilais kalns no tālienes ir zils, tāpēc laikam tā iesaukts. Mani vecāki stāstīja, ka Jāņu dienā tas kalns bijis pilns ar cilvēkiem. Manā laikā gan vairs tā nebija. Tie, kas gājuši Zilo kalnu apciemot, tie nesuši līdzi dāvanas - sieru, baltmaizi, ko neko. To visu nolikuši avotiņa kalniņā pie avotiņa. Jānu dienā avotiņa kalniņā salasījušies nespējnieki, apsēdušies un gaidījuši dāvanas. Nespējnieki nākuši pat no lielas tālienes - daudzreiz atnākuši jau vakarā, lai no rīta pirmie tiktu pie dāvanām. Nekur nakti nav kur palikt, nākuši te mūsu rijā, lai dod pārgulēt. Te dzīvojis tāds Ķeņču Pēterīts, tas joka dēļ reiz aizsedzis rijai logus ciet, lai neredz, ka diena nāk. Šie guļ un domā, vai tad tik gara tā nakts? Ka nu sāk skatīties, redz - saule jau augstu. Aizgulējušies. Nu steigušies - citi jau priekšā. Tad smējās, ka Ķeņču Pēterītis nabagus aizguldinājis. No tā laika tāda teika vienmēr stāv. Aizgūlušies kā Ķeņču nabagi - saka, ja kāds aizguļas. Saka arī: aizgulējušies ka Gaižumu nabagi, - jo stāsta, ka nabagi pārgulējuši Gaižumu rijā (tās arī ir mājas Zilā kalna pakājē, netālu no Ķeņčiem). (LFK, 1978, 2762 [Vim] VLI folk. XX zin, eksp. Valmieras raj. Uzr. A. Ancelāne, dzr. Zilākalna c. Ķeņčos., tc. Anna Miķelsone, 83 g. v. dzīv. Valmieriešos. 1966.)

Jāatzīmē, ka nabagu apdāvināšana svētvietās ir tradīcija, kas raksturīga daudzām reliģijām. Par senu indoeiropeisku (ārisku) ierašu vēsta teika, kurā minēts, ka Zilajā kalnā vai pie Zilā kalna turēta govs nabagiem. Desmitajā augustā, Labrenča dienā, iedami uz Zilo kalnu pienu dzert, savā starpā runājuši, cik katrs dzers, pie piena ticis... (Izcelšanās teikas. 318., 319. lpp. (1978; 496, Amālija Rudzīte Valmieras Dikļos, 76 g. v.; pier. K. Pāvuliņa 1966.)

 

Zilā kalna raganas - nostāsti un realitāte

 

Daudzās teikās par Zilo kalnu minētas arī dažādas noslēpumainas parādības un būtnes, kas būtībā raksturo kalnu kā vietu, kur sastopas dzīvo un mirušo - veļu pasaule. Te jāatgādina jau pieminēto kalna zviedrisko apzīmējumu Trallhelm - Troļļu kalns. Senskandināvu mitoloģijā troļļi gan pēc izskata, gan pēc nozīmes ir radniecīgi latviešu veļiem.

Es gāju par kalponi ]aunkārkliņos, ko tautā sauca par Lipainīti. Tuvumā pie Zilākalna, aiz Skūpja, mežā bija mārki, un stāstīja, ka tur raganas velējas. Reiz mana māte nākusi no Valmieras vilciena uz Lipaini, un redzējusi, ka divas noplīsušas vecenes velējušās un dziedājušas - Zili zied, zaļi zied, sprungulim galā zied... (Teicēja Skrastiņa Alma, dz. 1912. Birzgaļos. Pierakstījis Gints Skutāns. 21.09.1991.)

Teikās un nostāstos par raganām dēvētas gan mītiskas veļu valsts parādības, gan arī, varbūt retāk - konkrētas reālas personas zintnieces, pūšļotājas. Ziņas par raganām Zilajā kalnā fiksētas jau ļoti sen. 1636. un 1637. g. raganu prāvās minēts, ka Zilais kalns ir raganu sapulču vieta. (Prof. K. Straubergs. Latviešu buramie vārdi. II sēj. 555. lpp.) Zilo kalnu apmeklējuši arī burvji. 1637. g. Rīgas Zemes tiesas prāvā pret Liepupes zemnieku Jāni Kušķi kāds Enniks atzīstas, ka reiz esot bijis Zilajā kalnā... Kuški viņš iemācījis par burvi... (Prof K. Straubergs. Latviešu buramie vārdi. II sēj. 486. lpp.). Interesanti, ka pazīstamās dziednieces vārds Zilākalna Marta nav saistīts ar viņas īsto vārdu un konkrēto dzīvesvietu, bet laika gaitā izveidojies par tradicionālu titulu, ko tiešāk vai netiešāk mantojušas vairākas zintnieces. Šim jautājumam vajadzētu veltīt atsevišķu pētījumu.

 

Zaimošana

 

Šodien Zilā kalna virsotni rupji izķēmo milzīgs betona monstrs - meža ugunssardzes tornis. Uz aprūsējošas elektrosadales kastes uzšvīkāts uzraksts: Lenin živ ja. Kalna pakājē padomju laikā izveidots raksturīgs kūdras fabrikas strādnieku ciemats, kur iekārtota pat tik ievērojama iestāde kā Valmieras slimnīcas ādas un venerisko slimību nodaļa. Austrumpusē pēdējos gados tarkšķ auto motori un plūst mašīneļļas. Vai tā ir nejaušība vai likumsakarība?

Svētvietu noniecināšanai ir tūkstošgadīga vēsture. Jau Bībelē nepārtraukti izskan dievības Jehovas atgādinājums: Jums būs bez žēlastības izpostīt visas tās vietas, kur tautas, ko jūs sev pakļausiet, ir kalpojušas saviem dieviem - uz augstiem kalniem un uz pakalniem, un zem katra zaļa koka. (V. Moz. 12.2.).

13. gs. mūsu svētkalnus postīja zobenbrāļi. 16.-17. gs. seno garīgo tradīciju uztu­rētāji tika uzskatīti par velna apsēstiem, pasludināti par burvjiem, raganām un sade­dzināti, Nostāsts vēsta, ka savas pret Zilo kalnu vērstās zaimojošās attieksmes dēļ Zviedrijas karalis Kārlis XII cietis zaudējumu Ziemeļu karā. Šeit viņa kareivji sāka cirst svētos kokus un tos dedzināt, kā arī norakt dievu kalnus, lai uz tiem varētu uzvilkt savus lielgabalus un tur novietot jātnieku pulkus. Karalis ar savu armiju jau sāka tuvoties kalnam, bet ceļā ilgstošās lietus gāzes bija pārvērtušas purvus un pļavas par tādiem muklājiem, ka tas še tiem ne­tika pāri un bija spiests nogriezties citā virzienā uz Jūrmalas pusi. (R. Cukurs. Burtnieku ezers un tā upes. 1930. 45. lpp.)

Ja senāk svētvietas skauda, burtiski ievē­rojot klasiskās Bībeles pamācības - ar uguni un zobenu, tad vēlākos laikos dzelzs rīksti aiz­vietoja - izpriecas. Rubenes mācītājs divdesmitajos gados baznīcas grāmatās atradis atgādinājumu, kas kādreiz izteikts Kocēnu muižai. Pēc sena līguma muižai bijis jādod 10 mucas alus un muca brandvīna zemnieku piedzirdīšanai Jāņos Zilajā kalnā, lai tie mazāk ar pagānu izdarībām noņemas, bet lai vairāk ballējas. (Ceļš uz Bitarīnu. A. Goba. 249. lpp.)

 

Vai migla klīdīs?

 

Pirmā doma - tagad, kad Latvija ieguvu­si valstisko neatkarību, par savām svētvietām vajadzētu parūpēties. Taču! Par valstisko neatkarību runājam itin bieži, bet garīgo neatkarību tā arī esam aizmirsuši. Ceļam glaimu pieminekļus citām kultūrām, bet savējo vēl nemākam pietiekami novērtēt. Ja uztraucamies par savas identitātes saglabāšanu; tad mums vispirms jānoskaidro, kas mūs ka latviešu tautu būtiski vieno - baznīca vai senču svētvietas?

Ir laiks, ja negribam tapt izdeldēti, sakopt savas svētvietas! Katoļu garīgajam centram Aglonā mūsu valstsvīri naudu sameklēja. Laiks būtu atrast līdzekļus Zilā kalna un tā apkārtnes cienīgai iekārtošanai un aizsardzībai. Laiks ar likumu pasludināt arī latviešu svētāko vietu par valsts nozīmes svētvietu! Laiks mums ikvienam doties praktiskajā un garīgajā kopšanas talkā, lai Jāņos atkal tauta varētu pulcēties savu sentēvu svētajās vietās! Laiks izgaisināt garīgās verdzības miglu! Laiks mosties!

 

Aivars Jakovičs

"Jaunā Avīze", 1998. gada 23. - 30. maijs

UZ AUGŠU