Miķeldiena

 

Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad saule nonākusi pusloka viduspunktā, un diena un nakts atkal ir vienādā garumā, tāpat ka pavasara saulgriežos. Šajās gadskārtu svinībās apvienotas divas dažādas izdarības - saulgriežu svinības, kur galvenā loma ir Dieva dēla Miķeļa klātbūtnei, un ražas novākšanu - apjumības, ar Jumja godināšanu un rudens tirgu. Kārtojot šīs svinamās dienas ap pēdējo rudens svētdienu t.i. 21. septembri, secība varētu bīit šāda: divas Miķeļu - Apjumību svinamās dienas aizņem pussvēti un svētdienu, kam pirmdienā seko Mikela tirgus. Rudens saulgriezī 23. septembrī tad sakrīt ar pinno Dieva dienu un veļu laika sākumu. Miķelis ir Miķeļdienas cilvēkotais teiksmu tēls, kas ar savu darbību iederas Dieva dēlu pulkā.

 

Mikālīts bagāts vīrs, tas atnāca zābakos,

Ja neauga rudzi, mieži, auga laba skalu malka.

 

Miķelis darbojas kalnā, tīrumā, pļavā, īpatnēja ir tā mājvieta silā, kas izteic viņa gādību par dzīvei nepieciešamo meža bagātību - malku. Savukārt Jumis ir ražas novākšanas centrā, tas ir dotās ražas un auglības daudzinājums, satur dzīvības saglabāšanas, turpināšanas un vairošanas principu. Jumja zīme visbiežāk ir izteikta ka divas vārpas viena stiebra galā. Miķeļa - Apjumību pirmajā dienā no tīruma ar svinīgu izdarību, kur piedalās visi pļāvēji un saimnieks, ķer un nes mājās Jumi, vai arī no pēdējās nenopļautās labības, kur paslēpies Jumis, nopin vainagu, pīni, vai sasien vārpu pušķi, un tad to nes saimniecei, kas pakar to klētī uz vadža pie sienas, kur tas glabājas līdz sējas laikam pavasarī, kad vainagu nes atpakaļ uz lauku un graudus no šīm vārpām pirmos izkaisa zemē. Pirmā diena beidzas ar svinībām laukā pie ugunskura, kur notiek dejošana ap ugunskuru, vai ap koku, un mielasts ar cāļa gaļas ēšanu, kas vairāk saistās ar Miķeli, kurš atnesis rudens bagātību.

 

Miķelītis cāļus kāva, gar uguni tekādams,

Jumītis savu Jumaliņu ap tīrumu dancināja.

 

Otrā dienā notiek bagāts mielasts, kam saimniece izcepusi īpašu maizes klaipu, saimnieks dod alu. Mielasta laikā notiek Miķela un Jumja daudzināšana ar dziesmām un zieda došanu, apdziedāšanās. Trešā dienā - Miķeļdienā ir cerēts sagaidīt preciniekus, jo Miķeļi ir derību laiks - no pavasara līdz Miķeļiem puiši un meitas nolūko sev nākamo dzīves draugu.

Miķeļdienas lielākā rosība izpaužas Miķela gadatirgū, kur sabrauc lauku ļaudis ar rudens ražu. Te ierodas arī jauni ļaudis, kuri jau vasarā viens otru nolūkojuši, tagad sanāk dzert derības. Miķeļi ir arī pēdējā pieguļas diena.

 

Meitas gaida Miķeļdienas ka saulītes uzlēcot;

Miķelītis rītiņā pušķo savu kumeliņu.

 

Pēc Miķeļiem - Apjumībām sākas Dieva diena jeb veļu laiks, kas ir mirušo pieminēšanas laiks.