Meteņi

 

Latviešu gadskārtā Meteņus svin starp Ziemassvētkiem un Lieldienām - Gregorija kalendārā tie ir 6. februārī. Meteņiem seko Pelnu diena un tām abām ir svarīga nozīme latviešu senajā laika skaitīšanas sistēmā; Meteņos izbeidzas ziema, un nākamā dienā - Pelnu dienā - sākas pavasaris.

Metenis kā gaismas personificējums ar savām raksturīgajām īpašībām un darbībām iekļaujas gadskārtas teiksmu tēlu – Dieva dēlu pulkā. Ļaužu iztēlē viņš parādās ka Meteņdienas cilvēkojums, kas darbojas lauku sētā.

 

Metens nāca pār kalniņu, cūkas auss padusē,

Kas godīga saimeniece, kūra guni namiņā.

 

Galvenā meteņa darbība ir vizināšanās ar kamanām, kas nodrošina garu linu augšanu un veicina auglību druvā.

 

Vizu, vizu, Metenīti, no kalniņa lejiņā;

Lai aug mani gari lini zeltotām podziņām.

 

Meteņu mielastā redzamāko vietu ieņem cūkas galva (arājiem) un ausis, cūkas kājas un aste (sējējiem), cūkas šņukurs (bērniem, lai mācētu labi rakstīt) un miežu plācenis, kas ir visu ziemas svinību mielastu sastāvdaļa. Īpašs Meteņa ēdiens ir zīdenis jeb grūdenis, ko gatavo no žāvētas cūkas galvas, grūbām un kartupeļiem. Meteņiem paredzēta viena diena, bet iepriekš jau notiek gatavošanās un gaidīšana, braukšana tālos ciemos. Vakarā ir Meteņa mielasts un budēļos iešana un budēļu saņemšana. Tā ir pēdējā budēļos ejamā diena. Nākamā diena - svētdiena ir īstā Meteņu diena, kad turpinās mielošanās, dziedāšana, ciemošanās un vizināšanās. Diena beidzas ar Meteņa izvadīšanu.

Meteņa dienai ir jautrs raksturs, jo ziema iet uz beigām un tuvojas pavasaris. Tā ir arī lielā gavēņa sākums, kad var attīrīt organismu un to reāli atveseļot. Par Meteņa jeb Metenīcas izcelsmi pastāv dažādi uzskati. Viens no tiem ir - trekno ēdienu un gaļas „atmešanas" diena.