Vēl viena atmoda
Buses pilskalns. Te sirmā senatnē slējās mūsu
senču koka pils un sirmie zintnieki no paaudzes
paaudzē mācīja tikumu un dzīves ziņu savai
tautai. Te cauri laikiem ik vasaras Saulgriežus
godināja seno Dieviņu, skandēja līgo. Tad nāca
jauni laiki, nāca jauna ticība ar krustu, uguni
un zobenu. Un tikai tagad, pēc gariem tumsības
gadiem, atkal varam dzirdēt jau aizmirstās
dainas; tuvojoties gada īsākajām naktīm, atkal
dodamies uz šejieni, lai mācītos tautas
tradīcijas.
Kalns, kas līdzinās baznīcai
Buses pilskalns esot bijis apdzīvots jau pirms
vairāk nekā 3000 gadu un kopā ar Kandavas un
Čāpuļu pilskalniem iekļāvies mūsu senču
stratēģiski svarīgo nocietinājumu sistēmā. Tagad
no senās pils palikušas tikai leģendas, taču
pats pilskalns, gan nedaudz padomju laikā
buldozeru papostīts, tomēr stāv kā stāvējis arī šodien. Kalnam ir
interesanta forma ļoti stāvas nogāzes, plakana
virsma, kuras vienā galā paaugstinājums, kas
kalnu kopumā, tāpat, kā Kandavas Senču
pilskalnu, profilā raugoties, padara līdzīgu
baznīcas siluetam. Iespējams, tieši tāpēc šādas
formas pilskalni saukti arī par baznīckalniem,
un leģendas vēsta par kalnā nogrimušām pilīm un
baznīcām.
Svētvietu atjaunotāji
Liela daļa Latvijas pilskalnu ir saistīti ar
senču svētvietām un svētavotiem, kas atrodas
īpašās enerģētiskās zonās, ko sauc arī par uguns
āderēm. Kulta vietas atrodamas vai nu tieši
pilskalnu teritorijās vai netālu no tām. Kaut
arī pilskalni kalpo kā savdabīgi indikatori,
norādot uz seno svētvietu tuvumu, lielākoties
precīzas ziņas par to atrašanās vietām
nogrimušas aizmirstībā. Vien pēdējā laikā
sarosījušies aktīvi cilvēki, kas godina seno
Dieviņu, meklē un atrod savu senču brīvdabas
baznīcas, sakopj tās, iesvēta un atkal ceļ godā.
Viena no šādām entuziastu grupām sapulcējusies
zintnieka Tota vadībā. Viņi jau paguvuši
atjaunot divas svētvietas Pokaiņos un Zilajā
kalnā, bet svētdien, 19. jūnijā, Kārļa
Busenberga laipni aicināti, ieradās Buses
pilskalnā.
Starojums spēcīgs un pozitīvs
Pilskalns viesus sagaida, glīti sakopts, ar
lepni plīvojošu sarkanbaltsarkano karogu tā
augstākajā vietā. Pašā kalna centrā atjaunotā
ugun kulta vieta, iezīmēta ar trim, no akmeņiem
izliktiem apļiem un rituāla ugunskura vietu
vidū. Te zintnieks Totis (Jānis Neibergs),
folkloras kopa Pūrs no Slampes kopā ar
daudzajiem brīvprātīgajiem no visas Latvijas
ielīgo Jāņus un ar tautas dziesmām iesvēta šo
vietu.
Svētvieta šajā pilskalnā, tāpat kā citās
vietās, atrodas ārkārtīgi spēcīga, bet pozitīva
enerģētiskā starojuma uguns āderu zonā, saka
J. Neibergs. Šeit esam konstatējuši trīs
koncentrācijas vietas jb uguns apļus. Svētvietās
apļu skaits var būt atšķirīgs četri, pieci vai
pat septiņi. Kāpēc tas ir tā, to es vēl nevaru
pateikt, jo mēs visi vēl mācāmies, atrodamies izziņas
procesā. Zināms tikai tas, ka šī ir viena no
tādām vietām. Šejienes starojumu jūtīgāki
cilvēki var ne tikai sajust, bet pat saskatīt.
Augstākā roka vai apslēptas zināšanas
Avotiņu, sākotnēji paslēptu zem kalna nogāzes,
J. Neibergs Totis atradis tāpat kā uguns kulta
vietu, proti, ar gaišredzības palīdzību,
pilskalnu un Buses pat neapmeklējot. Paņēmis
papīru un kādas augstākas rokas vai apslēpto
zināšanu vadīts, uzzīmējis shēmu, - kur uguns
āderes, kur apļi, kur avotiņš. Pēc tam atbraucis
uz šejiei ar shēmu kā gatavu karti rokā. Gājis
un atradis visu, kā bijis uzzīmēts. Atlika vien
svētās vietas attīrīt, sakārtot un iesvētīt. Nu
tas ir izdarīts un Latvija kļuvusi vēl par vienu
atmodu bagātāka.
Cenšas atjaunot senču mantojumu
Taka uz avotiņu sākas autostāvvietas un ved pa
tikko izveidotām lejā, noslēpumainā pustumsā,
kur smaržo pēc zaļām lapām un trūdošas zemes.
Tepat sastopam divus darbarūķus tēvu un dēlu.
Abi Eduardi. Tēvs Eduards III, dēls Eduards
IV (ģimenē esot tāda tradīcija). Abi no
Ventspils, abi visu rīta cēlienu smagi
strādājuši, veidojot taku. Pat tulznas uz rokām,
lai gan fiziska smags darbs abiem nav svešs.
Eduards III atzīst enerģijas pats sajūtot
labi, tāpēc piedalās Latvijas rīkstnieku
biedrībā. Jā, patiesībā ne kurš katrs, kam
rīkste klausa, var būt rīkstnieks. Tas tāpēc, ka
ir divu veidu āderes, negatīvās un pozitīvās.
Rīkste nepieredzējuša cilvēka rokās abos
gadījumos reaģēs vienādi, taču uguns āderu
vietās ūdeni meklēt veltīgi. Jāprot atšķirt
ūdens un uguns āderes, un to katrs nevar.
Tomēr cilvēki šīs vietas sajūt neapzināti,
piebilst Eduards III. Tās viņus pamudina uz
kādām konkrētām darbībām, ietekmē cilvēku
rīcību. Piemēram, labiekārtojot pilsētu,
skulptūru mēs novietosiem tieši enerģētiski
aktīvā vietā, - it kā nejauši, paši par to īpaši
nepadomājot. Tas pats attiecas uz putniem un
dzīvniekiem. Stārķis vienmēr ligzdu būvēs uguns
āderu krustpunktā, jo intuitīvi jūt, ka šī vieta
ir labvēlīga. To juta arī mūsu senči, jo prata
atrast uguns āderes un to krustpunktus. Tagad
mēs viņu mantojumu cenšamies atjaunot.
Guntis Zariņš
Kandavas Ziņas, 2005. gada 21, jūnijs
