Pokaiņu meža vārti - šeit ikdiena beidzas.

Tālāk tīrs klusums un miers - viss ir bez steigas.

Saule noglāsta akmeņus, zāli,

vējš mežu iešūpo klusi.

Rāmi tek skudras, putnu dziesmas aizskan

uz avota pusi.

Akmeņi, akmeņi ... akmeņu takas un krāvumi,

Bruģētas ielejas, pakalni, stāvumi ...

Brīnumains spēks, ko zeme te sniedz.

Tikai to izprast īsti - kaut kas vēl mums liedz...

Tāpēc, cilvēk, ieklausies mežā un akmeņos - dzirdi?

Šeit ienākt ir ļauts tikai tīru domu un mīlošu sirdi.

Tad pati daba tev pretī rokas sniegs.

Akmeņi runās, zeme dos spēku, un nebūsi šeit tu

vairs lieks.

Pokaiņi aicina

 

Pēdējā laikā arvien biežāk runājam par garīgo atmodu, arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts ezoterikas problēmām, tai skaitā ekstrasensorajām (ārpusjutekļu) parādībām. Šīs parādības - gaišredzība, gaišdzirdība, nākotnes paredzēšana, telekinēze, levitācija u.c. daļā sabiedrības tiek vērtētas skeptiski vai uztvertas kā brīnums, jo cilvēki ir ļoti attālinājušies no dabiskās vides. Zinātnieki un viedie ļaudis brīdina, ka sagaidāmas nopietnas un pat neatrisināmas problēmas. Arī daba ar lielo vētru Latvijai nesa brīdinājuma signālus, tikai cik nopietni tas tika uztverts? Izskan pareģojumi, ka Latvijas upēs un ezeros samazināsies ūdens, mainīsies kukaiņu, dzīvnieku un augu valsts - iznīks bites, neaugs ķiploki un vēl un vē1...Varbūt ir pēdējais laiks saprast, ka cilvēki paši tam visam rada cēloņus. Taču strīds starp materiālismu un ideālismu ir bijis un būs, tāpat kā ir cilvēki, kuru zināšanas par šiem tematiem ir ābeces līmenī, bet ir tādi, kuri prot lasīt zvaigznēs. Katra paša ziņā ir noteikt savu vērtību skalu. Tad varbūt sāksim paplašināt savu izpratni ar to, ko mums atstājuši mūsu senči, ko mums dāvina Māte Zeme - ar zemes spēka vietām-mūsu senču Svētvietām. Viena no tādām ir Pokaiņi. Nevajadzētu salīdzināt, kura no šīm vietām ir labākā - katra Svētvieta kā tāda ir vienīgā pasaulē un katrā ir kaut kas īpašs. Kāpēc tad interese par Pokaiņu mežu ir tik liela? Ejot pa meža taku, klusumā un mierā jaušama senatnes noslēpumainā elpa un domas aizklīst tālu pagātnē.

Pokaiņi vēsturē pirmo reizi minēti 1661. gadā, bet pa šiem gadiem pavadot Pokaiņos cilvēkus, kuri vēlas iepazīt šo vietu, esmu sastapusi daudz viedu cilvēku, un viņi uzskata, ka Pokaiņi ir daudz, daudz senāki. Mēdz būt, ka viņu domas par akmeņiem un vietām ir atšķirīgas, un tad rodas šaubas, vai viņu spējas ir patiesas, vai tā ir tikai viņu fantāzija. Taču to skaidro ar to, ka civilizācijām mainoties, notika pārmaiņas uz zemes. Un šiem cilvēkiem ir dotas spējas redzēt kādu noteiktu laika koridoru - posmu, tad viņi arī stāsta kā ir bijis, un kas noticis tajā laikā. Droši vien atklātos daudz kas negaidīts, ja uzklausītu un nopietni izpētītu šos redzējumus. Kā pētīti Pokaiņi līdz šim, to var redzēt 1996. gadā veiktajos arheologu pētījumos, kur izjauktas kaudzītes var redzēt vēl šodien. Pokaiņos ir daudz īpatnēju vietu un akmens veidojumu; ar akmeņiem izliktas ielejas, terases, taciņas, kas kopā veido sistēmu, kuru šādā enerģētiski ļoti spēcīgā vietā veidojuši un pratuši izmantot mūsu senči no šūpuļa līdz aiziešanai viņsaulē un vēl tālāk...

Arī mūsdienās ir ļaudis, ar kuru palīdzību senās Svētvietas sāk runāt. Ja nebūtu Ivara Vīka, Rasmas Rozītes un Pokaiņu entuziastu grupas, kuri Pokaiņu apzināšanā un sakopšanā ir paveikuši svētīgu darbu, izcērtot brikšņus, veidojot taciņas, saudzīgi atbrīvojot no zemes un sūnām akmeņus, apzinājuši enerģētiski spēcīgākās vietas tad...Iesākto darbu enerģētiski sakārtojot un atjaunojot izdzēstās vietas, kā arī cilvēkiem skaidrojot Svētvietu būtību turpina zintnieks Totis. Pateicoties viņiem Pokaiņos daudz var gūt katrs. Var veldzēties dabas brīnumā no agra pavasara, kad uz baltā sniega acis atpūšas zalkteņu krūmiņu rozīgajos ziediņos, gan pēc tam balto un zilo vizbulīšu, meža zemeņu, maijpuķīšu, sārto bezlapju košajos paklājos, gan vasarā priecāties skaistajās dabas ainavās, gan rudenī paskumt par aizlidojošo gājputnu kāšiem, un apbrīnot daudzveidīgās sēņu cepurītes, pie reizes pagaršojot kādu saulsardzeni vai zemes taukus. Neatkārtojamas emocijas ir sagaidot ziemas saulgriežus Ziemassvētku sarmotajās eglēs iedegt svecītes, un dziedot uz skaņu kanāliem, izklausīt, ka dziesmu burvība piepilda sirdi un dvēseli., vai Jāņu naktī kopā ar jāņtārpiņiem sagaidīt saullēktu. Pārlapojot pa šiem gadiem pierakstītās liecības, ir patīkami redzēt, ka daudzi šeit ir atguvuši veselību, atraduši risinājumu daudzām problēmām, ieguvuši to, ko cerējuši .Ir arī tādi, kuri braukuši paranormālo parādību meklējumos un nav guvuši neko, vai gluži otrādi - ir radusies slikta pašsajūta. Ir arī vesels albūms ar fotogrāfijām, kurās redzami īpatnēji veidojumi. Reizēm cilvēki brauc pēc paziņu ieteikuma un meklē konkrētas vietas, jo tur, lūk varot ārstēties un iznākot neparastas fotogrāfijas, taču reti kādam ir izdevies atkārtoti iegūt vai izjust to pašu tieši tajās pašās vietās, jo dažādu apstākļu, tostarp saules un mēness ietekmē uz zemes viss mainās, tāpēc šīs parādības ir novērojamas neregulāri un atkārtojamību var panākt tikai tad, ja nodrošina pilnīgi vienādus parādību ietekmējošus apstākļus.

Pokaiņos vajadzētu zināt kur un ka iet, kā pareizi ieiet enerģētiskajos apļos, lai gūtu pozitīvas emocijas, kura vieta un akmens cilvēkam ir labvēlīgs, jo tāpat vien uz akmeņiem nedrīkst sēdēt. Daudz ko vajadzētu zināt un ievērot, tāpēc dodoties mežā ļoti ieteicams izmantot zinoša gida ieteikumus.

 

Labprāt palīdzēšu.

Pokaiņu meža taciņu zinātāja

Aina Veidemane.

Tel. 3722466, 9725191

E- pasts: aints@navigator.lv