Stāsts par Zilokalnu

Viens vecis Zilajā kalnā vārījis valodas. Dūmi, kas cēlās uz augšu, aptinās ap kalnu , un tādēļ vēl tagad izliekas, it kā kalns būtu miglā tīts. Putra ir bijusi gandrīz gatava, kad pienācis krievs. Putra vārījusies : " Blar - blar - blar". Ienācis vācietis. Tā kā putra jau bijusi gatava, tad izklausījusies it kā tā teiktu :" Skasa, maksa, deiž, peič."

Pēdīgi putra bija jāņem nost no uguns. Te pienācis vēl viens vīrs. Putru sviežot nost , tā teica ; " Lač." No tā laika šo pēdīgi pienākušos vīru sauc par latvieti.

/" Valmieras novada teikas", Valmiera, 1999./

Allaž tērpies zilas dūmakas mētelī, teikām un nostāstiem apvīts Kocēnu pagastā paceļas Zilaiskalns. Zilaiskalns atrodas Burtnieku līdzenumā, 12 km uz rietumiem no Valmieras. Tā absolūtais augstums ir 126,7 m virs jūras līmeņa, un tas paceļas 66,6 m virs apkārtējā pārpurvotā un lēzeni viļņotā līdzenuma. Zilais kalns sastāv no ledāja sabīdītās smilts, zem kuras atrodas oļu piejaukums. Nogāžu lejasdaļā ir akmeņainas mālsmilts un grantssmilts zvīņveida uzbīdījumi.

Zilaiskalns ir apaudzis ar mežu. Īpaši atzīmējami ir Zilākalnā augošie un ainavā saglabājamie platlapu koki. Apmeklētājiem šī teikām un nostāstiem apvītā vieta īpaši vilina pavasarī, kad gan kalna virsotni, gan pakāji klāj zilo un balto vizbulīšu paklājs.

No virsotnē esošā torņa paveras skats uz Augstrozes paugurvalni. Skaidrā laikā var redzēt Burtnieku un citus apkārtnes ezerus, aplūkot Vidzemes pilsētas. Redzamība var sasniegt pat 50 km. Zilā kalna virsotne ir aptuveni 1 ha liela, un to veido vairākās galotnes.

Zilaiskalns ir viena no nozīmīgākajām kulta vietām. Tā nosaukums saistīts ar blāvi zilo miglu, kas ietver tā virsotni.

Zilaiskalns teikās un nostāstos minēts kā svētvietu komplekss. Ja Zilākalnā esam uzkāpuši pa asfaltēto celiņu, tad nonākot samērā līdzenajā virsotnē, pa labi aiz divu, trīs metrus dziļas ieplakas izraudzīsim nelielu, apaļu pauguriņu - Dieva kalnu jeb Upurkalniņu. 1802.gada Garlība Merķeļa episkajā dzejojumā "Vanems Imanta" iespaidā radusies leģenda, ka Dieva kalniņā apbedīts kāds varonis Imanta. Izplatīts ir arī šī kalniņa nosaukums - Imantas kaps.

Vēl vienā no Zilākalna virsotnēm - Avotiņkalniņā - kādreiz tecējis avotiņš, kurā upurēts un kura ūdens īpaši dziedinājis acu slimības. Pēc avota ūdens izsīkšanas šim nolūkam lietotas atstātās smiltis.

Ir ziņas, ka Zilākalnā bijusi svētbirzs, kur svinēti Jāņi un citi tautas svētki. Arī Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis" Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi. Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta pareģošanas un ziedošanas vieta. Joprojām kalna ziemeļu nogāzē atrodas kultakmens ar mākslīgi veidotu iedobumu.

Teikās un nostāstos Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta. Savukārt 10 - 15 km zonā ap kalnu atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Zilā kalna popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas 14.gs.. kalnā, pieminot dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās , ticis uzstādīts stabs.

Bet kad Zviedrijas karalis Kārlis XII gribējis Zilokalnu izmantot militārām vajadzībām, pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji , bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt. Rakstu avotos minēts, ka 17. un 18.gs.slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilākalnā apglabāja savus piederīgos. Šo tradīciju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi, ko 1874. gadā veica K. Grēnvigs, bet 1973. I.Cimmermane un kuros tika iegūtas liecības par 16.- 17.gs. apbedījumiem.

Tiek uzskatīts, ka nosaukums " Zilaiskalns" ne tik daudz saistīts ar īpašības vārdu " zils" , bet gan ar lietvārda sakni "sil" vai "zil", kas būtiski saistīta ar vārdu " zīlēt" vai krievu valodas vārdu "sila" - spēks.

Zilākalna virsotnē atrodas ģeodēziskais punkts, ko 1816.gadā noteica Vilhelms Strūve. Tas nozīmē, ka punktam ir noteiktas augstuma un citas koordinātes. Šie ģeodēziskie punkti ir tie, kas veido valsts koordinācijas telpu, un tie ir visu karšu pamats. Zināms, ka no Zilākalna mērīts attālums līdz Inčukalnam, tas saistīts ar Rencēniem. Jāpiebilst, ka Vilhelms Strūve ir pirmais cilvēks, kurš Latvijā noteica kalnu augstumus. Jānis Bikše ierosina ierīkot ģeodēzisko piemiņas zīmi Zilakalna virsotnē.

Turpat Zilākalna virsotnē netālu no skatu torņa atrodas astronomiskais stabs, kam noteiktas astronomiskās koordinātes . Tas ir apmēram 1. 20 augsts.

Ar Zilokalnu bieži saista tautas leģendārās Zilākalna Martas vārdu. Zilākalna Martas, īstajā vārdā Martas Rancānes (1908. - 1992.) vārds bija pazīstams visā Latvijā.

" Par viņu klīda visdažādākās ziņas, viņas patiesās spējām ar leģendām savijoties. Tika stāstīts, ka ļoti daudzi pie viņas ierodoties , ka viņa rindu kārtošanai algoja milici, maksājot viņam ļoti labu algu. Vienlaikus viņa pieņēmusi daudzus cilvēkus, visbiežāk 12; viņi nolikuši uz galda apvārdošanai līdzatvestos produktus - sāli, cukuru, taukus, ūdeni un citas lietas. Tad dziedniece, krēslā sēžot , skaitījusi sev vien saprotamus vārdus. Daudziem tas palīdzējis. Mūspusē klīda runa, ka viņa ūbojusi izsūtīto sarakstā, jau ielikta mašīnā prom vešanai, bet tā neesot kustējusies. Mēģinājuši stundām, bet- nekā. Beidzot vedēji noticējuši, ka nekas nesanāks, kamēr viņa būs mašīnā. Ļāvuši izkāpt - zili brīnumi! - mašīna varējusi braukt." Zilākalna Marta mūža nogalē dzīvojusi arī Raunā un Iecavā.

Avots:www.koceni.lv