Gadskārtu svinības

 

Gadskārtu svinības, vadoties no notikumiem dabā, kas rodas no ritmiskām pārmaiņām Saules un Zemes savstarpējā attiecībā veido aktīvu norišu ciklu cilvēku dzīvē - tās veido pamatu latviešu senajai laika skaitīšanas sistēmai, jo to izvietojums gada tecējumā pārnes Saules ritma nemainīgo noteiktību uz seno kalendāru. Pārējās laika mēra vienības kārtojas starp šiem pamatelementiem, izveidojot sistēmu.

Zemei viena gada laikā apritot ap Sauli, atšķirami četri svarīgi punkti, kas dabā samanāmi ka pārmaiņas dienas un nakts garumā - ziemā kad diena visīsākā un nakts visgarākā, vasarā­ – kad diena visgarākā un nakts visīsākā, rudenī un pavasarī diena un nakts vienādā garumā. Šie četri ekliptikas punkti - ceturkšņi vai saulgrieži tālāk dalās uz pusēm veidojot astoņus punktus, ko latvieši atzīmē ar gadskārtas svinamām dienām Daudzas senas gadskārtu ieražas pazīstamas vēl tagad, lai gan to īstā nozīme dažkārt jau aizmirsta vai tiek pielāgota mūsdienām.

Visas latviešu gadskārtu svinamās dienas ir bagātas ar dažādām izdarībām, kuru galvenais uzdevums ir veicināt labestību un atvairīt ļaunumu, paust pateicību par iegūto un sasniegto, kā arī nodrošināt auglību un labu ražu, saņemt Dieva svētību, atspoguļot gadalaikam raksturīgos apstākļus un vajadzības ļaužu dzīvē. Visas gadskārtu svinamās dienas latvieši personificējuši arī kā teiksmu tēlus, tāpēc to svinēšanu var sadalīt - teiksmu plāksnē, kad notiek svinību cilvēkošana, kas savukārt izsauc reālā plāksnē risinātu svinību izpildījumu ļaužu sētā.

Svinībās piedalās gadskārtas teiksmu tēls un goda viesi - Dievs, Laima, Māra, kā arī spīdekļi un dabas parādības; Mēness, Auseklis, Pērkons un citi, kas ļaudīm iztulko astronomiskos notikumus.

Svinības gaida visa sētas saime, tīrot sētu un istabas, kopjot un greznojot, gatavojot piemērotus ēdienus un darot alu, jo mielasts un alus ir svinību dievestīgais rituāls, kurā piedalās arī Dievs, Laima un Māra. Svinības tiek sagaidītas atnākot un pavadītas aizejot ar dziesmām, dejām mielastu, zieda došanu, zīmīgām zintēšanas darbībām un uguns dedzināšanu. Ugunij ierādīta izcila vieta - tai ir neaizstājama nozīme senas sētas labklājības celšanā, tā simbolizē aizsardzību pret ļaunumu, gaismas uzvaru par tumsu un reizē ir svētku greznuma izpausme. Arī dziedāšana, kas sastāv no teicamām un dziedamām dziesmām un dejas ir godu neatņemama sastāvdaļa. Raksturīgi, ka katrām latviešu gadskārtu svinībām ir savas īpatnējas dziesmas un melodijas, kas dziedamas tikai noteiktos laikos, piem. Jāņu dziesmas dzied tikai Jāņos utt. Līdzās dziedāšanai lieto skandējamos rīkus - stabules, ragus, bungas, zvārguļus, kokles, dūdas un citus.

Gadskārtu svinību rituāli bieži notiek nevis sētā, bet dabā -vietās ar īpašu Zemes enerģētiku ­Svētvietās, sauktās par Māras baznīcām, pie svētajiem kokiem - ozoliem un liepām un akmeņiem, kur svinību dalībnieki izmanto šo vietu paaugstināto enerģiju.

Svešu tautu ieceļotāji un kristīgās ticības nesēji centās šīs senās paražas iznīdēt un to nozīmi pārveidot, nosaucot šīs latviešu ar Dabu saskaņotās dzīvesziņas par pagātnes paliekām, tumsonību un māņticību.

Taču, laikiem mainoties, mainās arī cilvēku apziņa - rodas arvien lielāka interese, vēlme un vajadzība atjaunot un izmantot mūsu senās Māras baznīcas, sekojot Dieva iekārtotās pasaules dabiskajiem ritmiem, jo tiem ir pakļauta cilvēka dzīve un Dabas dotais uzdevums ir attīstīties un pilnveidoties. Tāpēc atkal jāsāk pieskaņoties, jādibina kontakti ar garu pasauli un Zemes dabas enerģijām, kā tūkstošiem gadu pirms mums to darīja mūsu senči.

Atveriet un apskatiet sadaļas sākumā pieminēto grafisko zīmējumu. Tajā iezīmētas svarīgākās mūsu senču svinamās dienas, kurās visizteiktāk parādās noteiktas dabas enerģijas, kas saistītas ar Debesu spīdekļu un Zemes savstarpējo novietojumu. Svinot šīs dienas intensīvas enerģētikas Zemes Spēka vietās ­Svētvietās, un, veicot atbilstošus rituālus, rodas pozitīvas pārmaiņas cilvēkos. Arvien lielāka dala cilvēku sāk apzināties cik ļoti viņu veiksme, panākumi un veselība ir atkarīga no enerģijas potenciāla.